Mūsdienu zinātnē arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta gan runātajiem tekstiem, gan runātāju mijiedarbībai komunikācijas procesā. Runāts teksts tiek radīts noteiktā runas situācijā, lai realizētu autora komunikatīvo nodomu. Raksta temats tiek iztirzāts, izmantojot par pamatu sociolingvistikas, runas aktu teorijas, sintakses pētījumus un latviešu sarunvalodas materiāla analīzi. Latviešu sarunvalodas teksti ir neuzkrītoši fiksēti neformālās runas situācijās, veidojot konkrētā runas fakta ekstralingvistisko komponentu aprakstu. Runātāja komunikatīvais nodoms var tikt īstenots verbalizētā vai neverbalizētā veidā, kā arī abu izteiksmes veidu kombinācijā. Neverbālajā komunikācijā, kur runātāju ķermeņa pozas, žesti, mīmika var iegūt mērķtiecīgi veidotu nozīmi, pastāv zināmas atšķirības katrā kultūrā. Piemēram, latviešu sarunvalodā ir populārs kinētisks signāls vai žests, kas izsaka lūgumu komunikācijas partnerim mainīt sarunas tēmu, ja runātāju A un B redzes lokā negaidīti ir parādījusies trešā persona C. Tādā gadījumā, atnācējam C neredzot, A piemiegtu aci vai pieliktu rādītājpirkstu pie lūpām.